Šodien nejauši uznāca dīvaina vēlme ielūkoties pagātnē un atcerēties labos brīžus tajā, lai tie labāk man palīdzētu saprast, ko es vēlos - no sevis, no dzīves un no apkārtējiem. Meklēju sevi un to, kāda vēlos būt.
Atradu lādīti ar patiešām vērtīgiem dārgumiem - kartiņām, mīlestības vēstulēm, apsveikumiem, Ziemassvētku vēlējumiem un vienkārši skaistām vēstulēm, no cilvēkiem, kuri tajā mirklī bija par mani iedomājušies un vēlējās man kaut ko labu teikt. Kartiņa pa kartiņai, vēstule pa vēstulei... bija tik patīkami atgriezties, pat brīžiem no tā lielā prieka acīs sariesās asaras. Visa šī nodarbe lika man saprast, ka man ir tik ļoti paveicies ar cilvēkiem man blakus. Arī ar tiem cilvēkiem, kuri vairs nav manā dzīvē...
Es apjautu, ka mūsos ir tik mizlīgs spēks - kādu darīt laimīgu. Ar saviem vārdiem, uzticību, klātbūtni, mīlestību un darbiem. Un ar to pietiek. Aizdomājos par saviem draugiem un cilvēkiem, kas man ir blakus šobrīd. Ārprāc, cik dzīve būtu nepanesama bez jums!
Kartiņas man lika atcerēties, ka varbūt es pārāk maz laika veltu tiem, kuri man ir svarīgi un kurus es mīlu... Gribēju pateikt visiem saviem cilvēkiem - es par jums iedomājos, kaut neesmu blakus, es par jums iedomājos, priecājos līdzi katram panākumam un pārdzīvoju līdzi, ja ir notikusi kāda neveiksme. Un tā būs vienmēr.
Es priecājos, ka to visu esmu saglabājusi! Tā ir mana laimes lādīte brīžos, kad liekas, ka varbūt neesmu pietiekami laba, veiksmīga un mīlēta. Atverot lādīti, tā vairs neliekas, tāpēc paldies par to jums, mani mīļie.
Sapratu, ka draudzība, mīlestība un īstie cilvēki blakus ir vissvarīgākās lietas pasaulē. Un uz šī ceļa vienmēr jāturas, jo ja šīs lietas būs, viss pārējais arī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru