Nebiju gaidījusi, ka jauno gadu iesākšu ar pagātnes rēgu medībām, taču, ja gribas patiesi sākt jauno gadu apzināti (un ne tikai jauno gadu - ja gribas ko labāku, citādāku), "tīri" un laimīgi, kārtībai jābūt un ir jāsakārto pērnā/o gadu nesmukumi, pat ja likās, ka tie jau sen sakārtoti. Arī mazs emociju vēsmu uzliesmojus ir signāls, ka tomēr līdz galam nav kaut kas padarīts. Un tad es sapratu - jā, ir viens pagātnes stāsts manā vēsturē, kas nav līdz galam patiesi izstāstīts. Ir kaut kādas daļas, bet viss noteikti nē. Nav salikta kopā lielā puzle, tikai parādīti daži gabaliņi. Tā kā tagad esmu citā līmenī, esmu apzinātāka un patiesāka, es vairāk nebaidos un nekaunos.
Cilvēkiem ir brīnišķīga iespēja, īpaši ar sociālo mediju palīdzību, parādīt un stāstīt dajebko, ko vien grib. Mūsdienās ir grūti pat atšķirt, vai saturu ir veidojis pats cilvēks, vai mākslīgais intelekts, tāpēc vēl jo vairāk vajag sekot līdzi informācijas plūsmai, dažādiem skaļiem lozungiem un paziņojumiem. Pat, ja šķiet, ka saturs nāk no pazīstamiem cilvēkiem, vajag paturēt prātā, ka virtuālajā vidē mēs varam būt jebkas. Parādīt savu realitāti tā, kā konkrētajā situācijā vajag.
Kādu laiciņu atpakaļ es biju ļoti neveselīgā vidē un draudzībās. Kā trendīgi tagad visur teikt ir - "toksiskā" vidē un draudzībās. Un bieži vien pēc šādām situācijām izveidojas 2 attiecību tēli - "upuris", "cietējs", un tad ir "pāridarītājs", "varmāka". Bet vai tiešām ir tā un tikai melns un balts? Protams, es neatbalstu nekāda veida vardarbību nekādā apmērā un nopietnākos gadījumos ir jālūdz palīdzība, bet vai tiešām visi šos terminus lieto atbilstoši? Es esmu ļoti pateicīga, ka cilvēki arvien biežāk runā par mentālo veselību, veselīgām attiecībām, strādā ar sevi un iet pie psihologiem un citiem profesionāļiem, lai tiktu galā ar savām emocijām un sajūtām. Pēc lielā Padomju laika mantojuma, kurā valdīja uzskats, ka tikai trakie iet pie terapeitiem, šis ir milzīgs solis, un es lepojos, ka daudzi cilvēki par šādām situācijām atklāti runā publiski. Tas noteikti iedrošina citus nekautrēties, neklusēt un arī vērsties pēc palīdzības. Un tieši šī iemesla dēļ arī es izvēlējos šo izlikt ārā, izrakstīt un palaist. Lai tā vairāk nav mana stāsta daļa, jo, godīgi sakot, jau kādu laiciņu neasociējos ar to.
Katrā stāstā ir 2 puses, taču bieži vien mēs dzirdam tikai vienpusējas puspatiesības. Bet - pagale nekad nedeg viena, monētai vienmēr ir divas puses un nav dūmu bez uguns.
⏰Vienpusēji attēlota realitāte ir tikai viena cilvēka subjektivitātes izpausme. ⏰
Lai vai kā, diemžēl vai par laimi (ne laimi, vairāk jau ar apziņu "kā ir, tā ir"), arī manā pieredzē ir šāds stāsts. Lai gan es neturu ļaunu prātu ne uz vienu, manī nav nedz naida, nedz aizvainojumu, nedz dusmu, ir bijis diezgan grūti. Ar tagadējo apziņu es saprotu, ka mēs bijām kopā savākušies cilvēki, kas nemāk runāt, pateikt, ko vēlas, nerunā atklāti un noklusē. Tēlo un izliekas. Neīstums. Jā, arī esmu vainīga. Slēpu savas jūtas. Baidījos. Nezinu īsti par ko, jo viss bija neīsts. Viena lieta ir kaut ko noklusēt un samelot citiem, bet mēs melojām arī viens otram, un vēl trakāk - brīžiem arī sev. Visa tā laika realitāte tika balstīta uz divdomīgiem pieņēmumiem, kurus visi redzēja, bet neviens uz to nenorādīja un tuprināja iesaistīties. Lai gan iekšēji es zināju, ko jūtu un ko gribu, un varu, roku liekot uz sirds, pateikt, ka viņu mīlēju. No visas sirds un īsti. Vairāk nekā vajadzēja, pazaudējot sevi. Atdodot sevi visu gan fiziski, gan metāli, gan materiāli. Protams, ilgstoši dzīvojot stāvoklī, kad liekas, ka Tu tikai dod un dod, un dod, bet otrs Tevī neinvestē (vai neinvestē tā, kā Tu gribi, pat, ja neesi pateikusi), kādā brīdī pienāk brīdis, kurā ir sajūta "PIETIEK". Un tad Tu sāc mēģināt kaut ko darīt citādāk. Izrādīt emocijas, raudāt, dusmoties, aizvainoties, skriet pie citiem sūdzēties utt. Tajā laikā es nebiju uz pusi tik asertīva, apzināta un izglītota, kā esmu tagad. Es nezināju, ka vienīgais pareizais ceļš ir runāt tikai un vienīgi starp iesaistītajiem cilvēkiem, jo tas sniegs risinājumu un atbildes, nevis kaut ko slēpt, tēlot un izlikties. Visi redzēja, ka man dara pāri un esmu nelaimīga, bet tagad tiek pagriezts otrādi. Bet varbūt arī nē? Jo es jau arī nebiju patiesa? Es jau mūsu sarunās arī izlikos, tieši tāpat kā viņš. Jo arī es, nemākot rīkoties citādāk, atdarīju dusmas ar dusmām, aizvainošanos ar aizvainošanos un emocionālos pāri darījumus ar emocionālajiem pāri darījumiem. Jo savādāk šajā brīdī nemācējām. Katrs cilvēks redz realitāti no savas apziņas prizmas, katram cilvēkam ir sava patiesība, balstoties no tā, kurā informācijas laukā un savā dzīves posmā viņš ir. Tāpēc vēlreiz atkārtoju - nekad nekas nav melns vai balts.
Lai vai kā -mani nedefinē tas, kas ar mani notika. Es neesmu mana pagātne. Es neesmu izdarītais. Izcilība un drosme sakārtot sevi un dzīvot tālāk sevis labākajā versijā, ir spēja uzņemties atbildību. Un es uzņemos. Par visām reizēm, kad nemācēju asertīvi pateikt, kā jūtos, un emocionāli manupulācijās dusmojos un uzvedos nepareizi. Par reizēm, kad sadusmojos un sūdzējos citiem nevis izrunāju ar iesaistīto, tādejādi, iespaidojot citus nostāties vienā vai otrā pusē. Par reizēm, kad atļāvu citiem ar sevi manipulēt, sevi ierobežot, apspiest, nosodīt, aprunāt un neievērot manas robežas. Mūsu stāstā neviens no mums nav nedz "upuris", nedz "varmāka". Mēs esam cilvēki, kas vienkārši nemācēja runāt viens ar otru, nespējām izskaidrot, ko jūtam un kā vēlamies justies. Mēs viens otram nodarījām pāri, pat īsti neapzinoties un nevēloties to, tāpēc es piedodu.......
UN ATLAIŽU.....
JO....... TĀ VISA IR PAGĀTNE..................................................................
ŠODIENA IR PAVISAM, PAVISAM CITĀDĀKA.
Veselīgāka, patiesāka, laimīgāka un apzinātāka 💚
P.S. Ja kāds izjūt emocionālu vai fizisku vadarbību, lūdzu, nekautrējaties vērsties pēc palīdzības pie profesionāļiem! Katrs no mums ir pelnījis dzīvot labi, laimīgi, emocionāli un fiziski droši! 📿
