Šodien man kāds teica : "Bet tas viss, ko tu saki, izklausās kā liels sapnis.. realitātē ir citādāk, tāpēc iesaku to visu vēlreiz pārdomāt un iespējams to visu mest pie malas".....
Un tad es padomāju - un viss? Lielais prieks iekšā, saviļnojums brīdī, kad tiec mazliet tuvāk šim sapnim, negulētās naktis, iedvesmas ķeršana, pacietība un pateicība - tam vairs nav nekādas nozīmes?
kas tad ir īsti šī "realitāte", kur ir citādāk? Mokas, sāpes, dusmas, neapmierinātība? Vai tiešām?
Manuprāt, vislielākā problēma ir tā, ka mēs tik ļoti baidāmies. Baidāmies no visa nepiedzīvotā, nebijušā un pārdrošā. Mēs baidāmies pazaudēt kaut ko, pat ja tas kaut kas nav īsti tas, kas mums patīk un iespējams ir vajadzīgs. Vai tad tieši tā mazā dzirkstele, tas mazais dzinulis iekšā nav tas, kas mums palīdzēt pārvarēt jebkuras grūtības un meklēt iedvesmu pat baltos mākoņos, kad viss nesanāk, lai tikai tiktu tuvāk sapnim? Un no tā visa man tagad tā vienkārši būtu jāatsakās tikai tāpēc, ka kāds domā, ka tas ir pārāk traki, pārāk neiespējami un pārāk neticami?
Pilni mediji ir ar sapņu piepildījumu veiksmes stāstiem, arī šiem cilvēkiem sākumā bija bail, visa ideja izklausījās neiespējamības kalngals, bet beigās -viss var izdoties un izdodas.
Godīgi sakot, arī neizdošanās gadījumā savā ziņā cilvēks ir uzvarējis. Viņš ir ieguvis pieredzi, jaunus secinājumus, kas varbūt aizved pie cita nemaz nemanāma, bet zemapziņā dusoša sapņa izpildes.
Vai tiešām, "kas neriskē, tas nedzer šampanieti" ir palicis tikai kā teiciens nevis dzīves moto?
Es domāju neatkāpties, neļaut apkārtējo šaubām ielauzties manā pārliecībā par tā nepieciešamību. Un ja nu tomēr būs šampanietis? Un ne tikai man, bet arī tam cilvēkam, kas neticēja?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru