Pēdējā laikā bieži domāju par lojalitāti. Vai tā ir vecmodīga?
Mūsdienu piesātinātajā iespēju laikmetā katru dienu varam mainīt pakalpojumu sniedzējus, darbus, bankas, partnerus, pārtikas veikalus, ideoloģijas, ticības, mašīnas, drēbes, dzīvesvietas utt. - vai tas ir mazinājis lojalitātes un piederības vērtību? Vai vispār vajag kaut kam tik ļoti pieķerties?
Agrāk atceros, piemēram, darba tirgū bija stilīgi, ja darbinieki valkāja prezentmateriālus ar uzņēmuma logo, aizstāvēja tā vērtības un jutās kā daļa no tā. Šobrīd arvien biežāk dzirdu "tas ir tikai darbs", "darbs nav vilks, uz mežu neaizbēgs", "darbs ir nebeidzams process" un "nebūs šis, būs nākmakais" utt.
Arī attiecībās - bija stilīgi "saplēsto labot nevis izmest", "ilgi būvēto kopīgi kopt un par to rūpēties." Šobrīd lielākais bieds liekas saistības, ilgtermiņš un nākotnes plāni. Ne velti sociālajos tīklos klejo milzumdaudz joku šādā stilā: "Kā pazaudēt interesi otrā cilvēkā? Atklāj viņam savas jūtas!"
Domāju, vai šis ir saistītas ar lojalitāti un mūsdienu straujo ritmu. Un arī to, ka mums patiesībā nav laika apsēsties un padomāt, kur dzenamies, ko darām un kam tas vajadzīgs. Ja tā, tad īstenībā, man nav pareizās atbildes, kā ir labāk. Nevienam jau nav. Patiesībā - kāda starpība? Sapratu, ka vispareizākā lojalitāte ir pret sevi. Ja esam patiesi pret sevi, savām vēlmēm, vērtībām un uzskatiem, tad arī tālākās darbības būs lojālas, pat, ja citiem no malas šķiet, ka ne. Varbūt lojalitāte pret visiem citiem un ārējiem faktoriem ir mūsdienās kļuvusi mazliet vecmodīga, bet lojalitāte un rūpes par sevi gan ne. Tā ir pacēlusies vēl augstākā līmenī un kāpēc gan ne? Mēs taču tomēr dienas beigās esam savs vislielākais resurss, kompass un padomdevējs. Iekšēji mēs vienmēr zinām, kā ir labāk un kas mums jādara. Tikai jāuzticās sev. Patiesā sapratnē un cieņā pret sevi. Lojāli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru