Ir 2024.gada sākums un beidzot es gribu pateikt “PIETIEK”. Pietiek, Agnese, justies kā upurim, domāt, ko citi cilvēki vēlas, ko par mani padomās un būt par “labo meiteni”. Lai augstāk celtos – cik gan zemu ir jākrīt? Domāju, ka mana 2019.gada krīze bija lielākais izaicinājums, kas iemācīs man ceļu atpakaļ pie sevis, bet tā nenotika. It kā jā – it kā nē. Ne līdz galam. Tagad ir pavisam, pavisam lejā, ar atvērtu, lauztu sirdi un visām brūcēm vaļā. Tik sāpīgi atvērt acis un saprast, ka nemīlu sevi, ka esmu visiem, bet ne sev. Es ieguldos, es aizraujos, es padodos – visiem citiem, bet ne sev. Laikam visam, visam, visam ir jāsabrūk, lai saprastu, ko pa īstam gribu. Bet varbūt 2019.gada krīze nemaz nebija beigusies un viss šis bija plāksteris, kuru nu arī beidzot ir laiks nomainīt un ļaut brūcei smuki saaugt un elpot?
2024.gads ir Pūķa gads, un mans Pūķis ir nodedzinājis pilnīgi visu, kas nav īsts un- priekš gada sākuma normāli mani nobiedējis, satricinājis manu dusošo karaļvalsti ar jautājumu: “Agnese, ko gribi Tu?” Imants Ziedonis ir teicis: “Un es sāku vākt sevi kopā. Tas bija grūtāk kā eksplodēt.” Es viņam piekrītu. Kad viss ir izjucis, galvā “putra” un eksplodējušas visas emocijas, ir grūti savākties. Ir grūti apkopot domas, ieklausīties sirds balsī un ar pilnīgi skaidru galvu apzināties, kas notiek, ko gribu, kas tālāk lai notiek un kā tālāk būt.
Domas zibens ātrumā jaucas galvā apmēram no konteksta “es esmu lieliska, un manu vērtību nosaku tikai es pati” līdz “kā man tālāk būt? Vai varēšu? Vai tas nav apkaunojoši? Vai varbūt tomēr nevajag piekāpties?”, un tā uz riņķi.
Es ļoti bieži lietas atstāju citu rokās, un tad brīnos, ka rezultāts un mana laime arī ir atkarīga no citiem. Un tie citi nevienmēr ir cilvēki, dažreiz tas ir liktenis un sagadīšanās, ezotērika, “laimīgās” kārtis un citi “fortune cookie” labumi. Negribu izslēgt nelielo noslēpumainību, pārsteiguma momentu un sentimentālo brīnumu savā dzīvē, bet negribu arī visu savu pārliecību un ideoloģiju balstīt uz to.
Sitot gadu mijai, es ievēlējos iemīlēties. Iemīlēties sevī. Bet, lai iemīlētos, vispirms ir jāiepazīst. Tāpēc vienīgā lieta, ko šogad apņemos, ir iepazīt sevi, iedraudzēties un arī iemīlēties. Neaizkrāsot un neaiztušēt neko. Pieņemt sevi no matu galiem līdz papēžiem. Nenosodīt sevi, nesodīt un nerunāt sliktas lietas par sevi. Gribu sevi saprast, ieklausīties sevī un izbaudīt sevi, savu ķermeni, savas domas, savas emocijas un mirkļus. Gribu sevi cienīt un respektēt. Gribu savu patieso un kailo es. Ar visām bailēm, nedrošībām, cerībām, sapņiem un ambīcijām. Mazāk skatīties arī pagātnē, pārdomāties un pārmest sev par to, kas jau bijis. Es gribu, sitot nākamajam gadam, augsti paceltu galvu smaidīt un justies tik sasodīti laimīgai un iemīlējušai, ka liktos, ka esmu 5 cm virs zemes.
Pūķi, lai iet! Es esmu gatava! Dedzini, kam jādeg, nobrucini, kam jābrūk, lai varu mirdzēt, lai varu baudīt, lai varu priecāties un būt īsta. Šogad es esmu sava visskaļākā karsējmeitene!
Mīlestībā pret sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru