❤️Ir brīži, kad dzīve liek apstāties un mazliet apdomāties par to, kas ir dots un kas ir līdzās. Diemžēl, bieži vien gadās, ka tie nav īpaši priecīgi brīži. Bet tie pāriet, lēnām, ar lielu pacietību un mīlestību. Šajos brīžos atveras acis un sirds saprot, kas īsti ir svarīgs un tuvs. Novērtēt mirkļus, līdzcilvēkus un savus mīļos. Pacelt klausuli vecākiem, pat ja īsti nav īsais brīdis, aizbraukt pie ģimenes, piedot draugam, satikt sen neredzētus cilvēkus, nedusmoties un dāvāt mīlestību. Ar katru dienu arvien vairāk, jo nekad nevar zināt, kurš apskāviens vai “es Tevi mīlu un paldies, ka esi” būs pēdējais❤️
Tas viss sākās 2017. gada septembrī. Tolaik es vēl nemaz nenojautu, ka tikai pāris gadus vēlāk man tiks pasniegta šī dāvana - iepazīt sevi no jauna, pārliecināties par saviem spēkiem, noticēt sev un iemācīties dzīvot dzīvi tā, lai katru dienu es būtu laimīga.
Es piekrītu teicienam, ka, lai izveidotos kaut kas jauns un skaists, līdz pamatiem ir jānojauc vecais - tā nu, man īsti pašai nezinot, tas notika. Un es to nevarēju apturēt - lai kā brīžiem gribējās, tomēr kaut kas iekšēji lika man visu salauzt. Līdz pat pašiem pamatiem, lai nokļūtu nulles punktā un no jauna, ar jaunām domām, uz pilnīgi tīra papīra, es atkal veidotu jaunu vēsturi. Jaunu vēsturi sev un līdzcilvēkiem, ko mīlu.
Ko es iekļaušu jaunajā ? Tas lai pagaidām paliek noslēpums, taču, lai līdz galam saprastu, kā labāk izmantot šo dāvanu, ir mazliet jāielūkojas atpakaļ, jāizanalizē situācija, pieņemot atkal jaunus lēmumus. To tad arī darīsim /.../🔏
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru