Marts man vienmēr ir bijis kā pirmais pavasara vēstnesis. Nezinu kāpēc, bet pavasarī vienmēr kaut kā gaišāk šķiet. Šis ir tas mēnesis, kad gribas izlīst no ziemas migas, notraust putekļus no krāsainajām drēbēm, izbaudīt to, ka katra diena paliek arvien gaišāka un censties pēc iespējas vairāk pavadīt laiku ārā. Pēc ziemas tumšā laika ir tik vitāli svarīgi maksimāli ķert dienas gaismu.
Marts ir arī mēnesis, kad svinam gada sievišķīgāko dienu - 8. martu. Neviļus šajā mēnesī gribās vairāk pucēties, baudīt, starot, rūpēties par sevi un savu labsajūtu. Un ne tikai no ārpuses, bet arī iekšēji. Pavasaris ir tas laiks, kas parasti asociējas ar mīlestību - ne tikai starp diviem cilvēkiem, bet arī sevi. Vai atceries to pēdējo reizi, kad skatījies uz sevi spogulī ar prieku, dejoji pie tā un izbaudīji atspulgu?
Domājot par mīlestību pret sevi un citiem, laipnību, sapratni un pieņemšanu, man nāk prātā bērni. Man ļoti patīk bērni. Man patīk bērnu patiesums, naivums, uzticēšanās, atvērtība un interese. Ar bērniem parasti es ļoti ātri rodu kontaktu, bērni man "pielīp" un man vienmēr apkārt viņi ir bijuši. Kāpēc man viņi tik ļoti patīk? Jo, lai kā no malas varētu likties, ka es viņiem ko mācu vai parādu, taču patiesībā tā ir pilnvērtīga mijiedarbība, jo arī es no bērniem ļoti daudz mācos. Īpaši no saviem pašiem tuvākajiem, un viena no tām ir mans mazais saules stars - krustmeitiņa. Tieši no viņas es mācos mīlestību. Īpaši mīlestību pret sevi. Prieku par sevi un interesi par sevi.
Ap Halovīnu laiku brāļa sieva man atsūtīja video, kur kurstmeitiņa gatavojas uz skolu un pēc tam uz princešu balli. Visa gatavošanās notiek pie lielā spoguļa un šim pasākumam tika izvēlēta liela, melna raganas cepure. Uzliekot cepuri, viņa gozējas, smaida sev un aplūko sevi no visām pusēm. Un ne jau kā varbūt pierasts pieugušā prātā ar domu: "aij, atkal man stulbi izskatās, man taču nepiestāv, bāc, matus arī vēl vajadzēja ieveidot" utt., bet ar tādu interesi un pieņemšanu. Mazliet cepuri pagorzījusi, viņa noteica: "Re, kāda es foršā meitene ar raganas cepuri."
Ikdienas steigā ar miljons darāmo lietu sarakstu rokās ir tik viegli aizmirst par sevi. Pateikt sev ko labu, paskatīies spogulī un no sirds papriecāties par sevi, pasmaidīt sev un pateikt: "Jā, es esmu tā foršā meitenes ar raganas cepuri." Un šajā kontekstā es domāju, ka "raganas cepure" var būt jebkas, ko ierasti sliktāk domājam par sevi. Par spīti visam - mēs taču katra esam tik īpaša, tik skaista, interesanta un pievilcīga. Ar saviem noslēpumiem, domām, sapņiem un cerībām. Jā, mēs katra kādreiz varam parādīt kādus kāzusus, bet tas jau to visu padara tik īstu.
Priekā par īstu pavasari, par īstu mīlestību, īstām sarunām, īstu prieku un īstajiem cilvēkiem blakus!
Arī es droši varu teikt, ka esmu foršā meitene ar raganas cepuri 😊😈❤
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru