Dzīves lielajā virpuļa skrējienā bieži vien sanāk piemisrt, vai tas, ko daru ir mana izvēle vai arī sabiedrības standarti, kas seko jau no bērnības... Prestižas augstskolas, atzīstamas profesijas un atpazīstamas kompānijas. Ja roku rokā ejam ar pārbaudīto, visiem pierasto un atzīto, esam novērtēti. Kura vērtējums svarīgāks? Savs vai publiskais?
Kā var atrast sevi? Kā var atrast sevi tā, lai saprastu, ko vēlies darīt visu mūžu?
Jau gadiem ilgi dienu dienā es sev uzdodu jautājumu - vai es tā gribu darīt visu laiku? Un atbildi lielākajā vairumā gadījumi ir : "Nē, tas tikai pagaidām...pagaidām līdz izmācīšos līdz sapnim...pagaidām līdz sakrāšu naudu sapnim... pagaidām līdz atradīšu sapni." Un tā ik dienas samierinos, ka dzīvoju "pagaidām" dzīvi. Un ja nu tāda "pagaidām" nav? Brīžiem uzrodas pakrūtē sajūta, ka eksistēju līdz īstajai dzīvei. Bet kad tā sāksies? Man prātā ir vesels vēlmju saraksts, un, ja tās visas piepildītos, es noteikti varētu skaļi kliegt : "Jā, beidzot īstā dzīve ir sākusies!" Bet, vai ar "īstās"dzīves sākšanos neuzradīsies jauns vēlmju saraksts, norādot uz to, ka ir vēl īstāka dzīve? Ja, nu tā īstā dzīvē ir tikai mans izdomājums, mans aizbildinājums nemīlamai profesijai, nemīlamam darbam un cilvēkiem? Ja nu es speciāli dzīvoju "pagaidām" dzīvi, lai izvairītos no tā, ko gribu darīt patiešām? Ja nu man ir bail, ka sapnis var neizdoties, ka iecere nepiepildīsies, ka sapnis ir pārāk traks, lai visu pierasto, sabiedrības novērtēto aizmestu prom un mestos tajā iekšā?
Šī ir mana dzīve, es dzīvoju tikai vienreiz ar šīm trakajām idejām, pārdrošajiem sapņiem un tieši ar šādu vēlmju sarakstu! Tādas "pagaidām" dzīves nav, es jau tagad dzīvoju savu dzīvi, savu īsto dzīvi.
Jāmācās pārvarēt baildes no ierastā, jāatkāpjas mazliet tālāk no sabiedrības standartiem un stereotipiem - tikai tā es atradīšu sevi un to, ko es patiešām vēlos.
Nākamais manā vēlmju sarakstā nebūs "īstās" dzīves papildinājums, bet gan vēlme iemācīties pārvarēt baildes, atklāties ar savu īsto pusi, pirmkārt, sev un, otrkārt, sabiedrībai. Un ja nu man izdodas piepildīt visu iecerēto?
Mēs taču galvenokārt dzīvojam sev, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru